Latvijas vēsture

Tagadējās Latvijas teritorijā jau izsenis dzīvojušas baltu un somugru tautas. Tirdzniecības ceļi savienoja vietējās kopienas ar Baltijas jūras reģionu un attālākiem tirgiem. Kopš viduslaikiem ietekmīgas kļuva krusta karu ordeņu, bīskapu, tirgotāju un pilsētu varas. Rīga izauga par nozīmīgu tirdzniecības pilsētu, bet dažādas teritorijas daļas pārvaldīja mainīgas politiskās struktūras, ko bieži saista ar Livoniju. Vēlākajos gadsimtos reģiona pārvaldība mainījās starp kaimiņvalstīm. Vāciski runājošā elite saglabāja ietekmi zemes īpašumtiesībās, pilsētās, izglītībā un kultūrā arī tad, kad teritoriju pārvaldīja lielākas valstis. Līdz 19. gadsimtam lielākā daļa latviešu zemju piederēja Krievijas impērijai. Sociālās pārmaiņas, izglītība, izdevējdarbība un nacionālā atmoda stiprināja mūsdienu latviešu identitāti un interesi par latviešu valodu un folkloru. Latvija 1918. gadā pasludināja neatkarīgu republiku. Neatkarības iegūšanai sekoja karš un politiska cīņa, bet jaunā valsts izveidoja savas institūcijas, ekonomiku, izglītības sistēmu un sabiedrisko kultūru. Otrais pasaules karš atnesa secīgas padomju un nacistiskās Vācijas okupācijas, masveida vardarbību, vajāšanas, deportācijas, bēgļu gaitas un milzīgus zaudējumus. Pēc tam Latviju iekļāva Padomju Savienībā, bet daudzi latvieši turpināja dzīvi trimdā. Vēlā padomju perioda sabiedriskās kustības izmantoja kultūru, vides aizsardzības akcijas, masu pulcēšanos un dziesmas, lai pieprasītu lielāku brīvību. Šī miermīlīgā nacionālā mobilizācija ir cieši saistīta ar Dziesmoto revolūciju, un 1991. gadā Latvija atjaunoja neatkarību. Atjaunotā Latvija no jauna veidoja demokrātiskās institūcijas un atjaunoja saikni ar Eiropas un transatlantiskajām struktūrām. Vēsturiskā atmiņa joprojām ir svarīga, jo 20. gadsimtā ģimenes un kopienas piedzīvoja dažādus un reizēm sāpīgus notikumus.