Lietuvas vēsture Lietuvā

Lietuvieši pieder baltu kultūras un valodas reģionam. Pirms izveidojās vienota Lietuvas valsts, senās kopienas dzīvoja pie mežiem, upēm un saimniecībām, kā arī Baltijas tirdzniecības ceļu tuvumā. Viduslaiku Lietuvas Lielhercogiste (Lietuvos Didžioji Kunigaikštystė) kļuva par plašu un daudzveidīgu valsti. Tajā dzīvoja cilvēki ar atšķirīgām valodām, ticībām un vietējām tradīcijām. Vēlāk Lietuva izveidoja ciešu politisku savienību ar Poliju. Žečpospolita bija kopīga valsts, kurā Lietuvas institūcijas un identitāte turpināja pastāvēt mainīgās formās. Kaimiņu impēriju veiktās sadalīšanas izbeidza Žečpospolitas pastāvēšanu, un lielākā daļa Lietuvas zemju nonāca Krievijas impērijas varā. Valodas, katoļticības, izglītības un lauku kultūras saglabāšana kļuva par nozīmīgu identitātes uzturēšanas veidu. Nacionālā atmoda veicināja izdevējdarbību lietuviešu valodā un politisko organizēšanos. Pēc Pirmā pasaules kara Lietuva pasludināja neatkarīgu republiku un veidoja pati savas valsts institūcijas. Otrais pasaules karš atnesa padomju un nacistiskās Vācijas okupāciju, masu vardarbību, holokaustu, deportācijas, represijas un bruņotu pretošanos. Ebreju kopiena, kas reiz bija daudzu Lietuvas pilsētu un Viļņas dzīves centrāla daļa, tika iznīcināta. Lietuva vairākus gadu desmitus palika padomju varā, taču vēsturiskā atmiņa un cerības uz valstiskumu saglabājās. Reformu kustība Sąjūdis palīdzēja mobilizēt sabiedrību, un, padomju sistēmai vājinoties, Lietuva atjaunoja neatkarību. Mūsdienu Lietuvā valstiskums, valoda, demokrātiskā izvēle un piemiņa tiek uzskatīti par cieši saistītiem jautājumiem. Vēstures interpretācija joprojām var būt jūtīga, jo ģimenes un kopienas karu, okupāciju, pretošanos un zaudējumus pieredzēja atšķirīgi.