Reliģija Igaunijā

Igauniju bieži uztver kā sekulāru sabiedrību, proti, reliģijai parasti ir ierobežota nozīme ikdienas valsts un sabiedriskajā dzīvē. Tas nenozīmē, ka reliģiskā ticība, rituāli vai mantojums nepastāv. Kristietība ir ietekmējusi Igaunijas celtnes, kalendāru, mākslu, mūziku, kapsētas un vēsturisko vārdu krājumu. Luteriskās tradīcijas ir cieši saistītas ar valsts vēsturiskajām ietekmēm no Vācijas un Ziemeļvalstīm. Pareizticīgajai kristietībai ir arī svarīga vieta reliģiskajā dzīvē. Dažādu pareizticīgo kopienu vidū ir igauņu un krievu valodā runājoši ticīgie, un to baznīcām, ikonām, dziedājumiem, gavēņa tradīcijām un svētkiem ir atšķirīgas formas. Citu kopienu vidū ir katoļi, baptisti un citi protestanti, ebreji, musulmaņi, budisti, dabā balstīta garīguma piekritēji un cilvēki ar jauktu praksi. To lielums un pamanāmība dažādās vietās atšķiras. Daudzi iedzīvotāji sevi raksturo kā nereliģiskus, neziņā esošus, garīgus bez formālas piederības vai kultūras ziņā saistītus ar kādu tradīciju. Cilvēks var svinēt Ziemassvētkus, apmeklēt kapu vai ieiet baznīcā, nepieņemot pilnu uzskatu kopumu. Apziņas brīvība aizsargā tiesības praktizēt reliģiju, to mainīt vai būt bez reliģijas. Cieņpilnai līdzāspastāvēšanai ir vajadzīgs, lai ticība un neticība netiktu uzskatītas par iemeslu cilvēku izslēgšanai. Reliģiskiem pasākumiem ir savi noteikumi un ritms. Apģērbs, ēdiens, lūgšanas, svētie priekšmeti, fotografēšana un piedalīšanās var tikt organizēta atšķirīgi, tāpēc labāk pieklājīgi pajautāt, nevis minēt. Reliģija var sniegt kopienu, ētiskas vadlīnijas, aprūpi, mūziku, rituālus un atbalstu nozīmīgos dzīves notikumos. Tā var arī izraisīt domstarpības, ja autoritāti, identitāti vai sabiedriskās vērtības saprot atšķirīgi.