Valoda Latvijā

Latviešu valoda ir Latvijas valsts valoda. Tā pieder baltu valodu saimei un ir radniecīga lietuviešu valodai, taču tās ir atsevišķas valodas, ko runātāji nevar automātiski saprast savstarpēji. Latviešu valodā lieto latīņu alfabētu ar papildu diakritiskajām zīmēm. Tās var mainīt skaņu vai atšķirt vienu burtu no cita, tāpēc ir būtiska pareizrakstības sastāvdaļa. Valodā ir gramatiskās galotnes, kas parāda vārdu savstarpējās attiecības. Vārdu formas mainās pēc tādām pazīmēm kā locījums, skaitlis, dzimte, laiks un persona. Standarta latviešu valodu lieto izglītībā, valsts iestādēs, nacionālajos medijos un lielākajā daļā formālās rakstiskās saziņas. Ikdienas runā sastopami reģionāli akcenti, dialektu iezīmes, slengs un vārdi, ko ietekmējusi saskare ar citām valodām. Latgaliešu valoda, kuras rakstisko formu bieži sauc par latgaliešu rakstu valodu, ir nozīmīgs valodas paveids, kas īpaši saistīts ar Latgali. Cilvēkiem var būt atšķirīga izpratne par tās attiecībām ar latviešu valodu kultūras un valodniecības skatījumā, tāpēc svarīgi lietot cieņpilnu vietējo terminoloģiju. Lībiešu valoda ir somugru valoda, kas saistīta ar pamatiedzīvotāju lībiešu tautu. Ikdienā to runā ļoti maz cilvēku, taču kultūras darbs, mācīšana, vietvārdi un kopienas centieni palīdz saglabāt tās mantojumu. Daudzi iedzīvotāji lieto krievu valodu, īpaši dažās pilsētās un kopienās, taču tās prasmes atšķiras. Angļu un citas valodas lieto arī tūrismā, starptautiskā darbā un daļa jaunāku cilvēku. Oficiālās situācijās latviešu valoda ir drošākais sākumpunkts. Ja svarīga ir precizitāte, var būt vajadzīgs tulkojums vai mutiskā tulkošana, jo neformāla palīdzība sarunā neaizstāj svarīga dokumenta izpratni.