Reliģija Latvijā

Latvijā nav vienas reliģiskās prakses, ko piekoptu visi. Kristietībai vēsturiski ir bijusi nozīmīga loma, taču ticība un līdzdalība būtiski atšķiras starp cilvēkiem, ģimenēm, reģioniem un paaudzēm. Luterāņu tradīcijām ir bijusi nozīmīga loma daudzās latviešu kopienās, īpaši Latvijas ziemeļu un rietumu daļās. Romas katoļu dzīve ir īpaši redzama Latgalē un nozīmīgās svētceļojumu tradīcijās. Pareizticība ir izplatīta latviešu un krievvalodīgo ticīgo vidū. Latvijā jau sen dzīvo arī vecticībnieku kopienas, kas uztur atšķirīgas lūgšanu prakses un kopienu tradīcijas. Baptisti, citas protestantu grupas, ebreju kopienas, musulmaņi un citu ticību pārstāvji ir daļa no valsts reliģiskās ainavas. Dažas kopienas ir nelielas, bet vēsturiski vai vietējā mērogā nozīmīgas. Dievturība ir latviešu reliģiska un kultūras kustība, ko iedvesmojusi pirmskristietības folklora un tradicionālās dziesmas. Interese par dabas garīgumu un gadskārtu ieražām var pastāvēt arī bez oficiālas piederības kādai reliģijai. Daudzi iedzīvotāji regulāri neapmeklē dievkalpojumus vai neidentificē sevi ar kādu reliģiju. Citi Ziemassvētkus, Lieldienas, kristības, kāzas vai bēres var svinēt galvenokārt kā ģimenes un kultūras tradīcijas. Lūgšanu nami var kalpot garīgām, sociālām, muzikālām, labdarības un kultūras mantojuma funkcijām. Apmeklētājiem jāievēro vietējie noteikumi, īpaši dievkalpojumu, lūgšanu un ceremoniju laikā. Apziņas brīvība ļauj cilvēkiem pieņemt, mainīt, paust vai noraidīt reliģisko pārliecību. Cieņpilnai līdzāspastāvēšanai nepieciešams neizdarīt pieņēmumus par cilvēka ticību pēc viņa vārda, valodas, etniskās piederības, apģērba vai reģiona.